Reiz bija divi locekļi – viens maziņš, ne pārāk gudrs, viens liels, un, vismaz pēc savām domām, izcili gudrs. Kādā saulainā vasaras dienā abiem locekļiem bija norunātas tikšanās. Mazajam Loceklim kādā Maskavas rajona dzīvoklī, Lielajam Loceklim kādā Vecrīgas birojā. Mazais Loceklis ar mazo un negudro galviņu devās uz savu mērķi ar tramvaju, Lielais Loceklis ar lielo un gudro galviņu devās uz savi mērķi ar mersedesu. Abu locekļu darīšanas un vēlmes bija atšķirīgas, bet tomēr savā veidā līdzīgas.

Mazais negudrais loceklis mocījās ar sirdsapziņas pārmetumiem, tuvojoties nolaistai koka mājai Maskavas rajonā. Jau tramvajā viņu sāka nomākt tumšas domas. Viņš vientuļš sēdēja, domāja par savu ģimeni, savu mīļo kundzīti, kura mājās viņu gaidīja kopā ar viņu abu lolojumu – bērnu. Neskatoties uz Mazā Locekļa ierobežotām intelektuālām spējām, galīgi dumjš viņš arī nebija. Mazais Loceklis savas domas nometa ceļmalā, tās, pēc īsa lidojuma, nolaidās tieši virsū izlietotai heroīna šļircei.

 

Lielo gudro locekli arī īslaicīgi nomāca tie paši sirdsapziņas pārmetumi, kuri mocīja viņa mazo brāli. Greznajā mersedesā, izbraucot cauri Vecrīgas caurlaižu punktam, viņš sāka domāt par savu tautu, situāciju savā valstī, kura it kā cēlās, it kā krita, bet tauta – uz vietas stāvēja, lēnām slīkdama izmisuma dziļajā jūrā. Tauta viņu apskauda. Neskatoties uz Lielā Locekļa milzīgām intelektuālām spējām, arī viņš savas domas bija spējīgs nomest ceļmalā. Pēc īsa lidojuma tās nolaidās kāda ubaga uz ielas izliktā cepurē.

 

Abu locekļu tikšanās ritēja ātri un veiksmīgi. Pēc sekmīgām tikšanās beigām toties atkal abu locekļu galvās sāka dziļas pārdomas, iekšējas diskusijas.

 

-         Mīļo mazo loceklīti, kāpēc tu tā izdarīji? Tādu neuzticību! Īslaicīgam prieciņam, nu vai tad tā bija jādara? Kur Tava sirds palikusi? Ceļmalā pie heroīna šļirces?

-         Grezno lielo loceklīti, kāpēc tu tā izdarīji? Tādu neuzticību! Sava jau labās situācijas uzlabošanai! Tu jau vien tāds lēts zaglis esi, izpārdod ne tikai sevi, bet arī savu valsti, lai gūtu īslaicīgu materiālo laimi! Kur Tava cieņa palikusi? Vai visu atdevi ubagam?

 

Cilvēkiem nepatīk būt ilglaicīgi bēdīgiem, arī locekļiem tas nepatīk. Tādēļ abu locekļu smadzenēm nebija grūti atspēkot sirdsapziņas emocionālos argumentus.

 

-         Bet nu, sirdsapziņa mīļā, man taču gribējās. Un tas taču neko nenozīmēja, un neviens par to neuzzinās. Es taču tikai apmierināju savas dabiskās tieksmes! Nu, tik traku tas taču arī nav? Es taču esmu tikai maziņš loceklītis šajā lielā pasaulē, vai tad nevajag arī dažreiz papriecāties? Nu, liecies mierā. Drīz būšu Vecrīgā, tad mājās, tad atkal viss pa vecam!

-         Bet nu, sirdsapziņa mīļā, man taču gribējās. Un tas taču neko nenozīmēja, un neviens par to neuzzinās. Man taču tik grūti klājās, nevaru nopirkt visu, ko es gribu. Un vai tad mana rīcība tiešām kādam darīs pāri? Neviens taču par to neuzzinās, un visi taču tā dara – mani kolēģi, mani draugi, radi. Kaut kādā veidā taču tēls ir jāuztur! Nu, tautai būs mazliet mazāk, bet nu ko. Tautai nebūtu vairāk, ja es nebūtu šādi rīkojies. Tikai kāds cits mantkārīgais būtu sagrābis, tad taču labāk, ka tiek tādam gudram vīram kā man! Nu, liecies mierā! Drīz būšu ārā no Vecrīgas, tad atkal viss pa vecam!

 

Pie Vecrīgas caurlaides punkta abi locekļi – Dzimumloceklis un Valdības Loceklis – īsi viens otrā ieskatījās caur mersedesa tumšā stikla. Ja viņi būtu apzinājušies, cik viņi abi līdzīgi, viņiem būtu bijis daudz par ko parunāt. Bet, šāda tikšanās nenotika, un tāpēc es šo pasaku atstāstu, jo jāsaka – viss ir pa vecam!