Sakarā ar notikušo parakstu vākšanu, bija interesanti noklausīties to cilvēku, kuri neparakstījās, argumentus. Nē, es nedomāju valdošās koalīcijas izmisīgos kliedzienus par haosu un kaut kādus mistiskos apgalvojumus par mīklainiem ārējiem spēkiem – runa ir par "parasto" pilsoņu pretargumentiem.

(Mans raksts, pārpublicēts no Diena.lv Tautas Balss sadaļas)

Starp tiem īpaši bieži atkārtojās divi. Pirmais bija, ka tautai jau ir iespējams lemt par Saeimas sastāvu ik četrus gadus, tāpēc nevajag grozīt Satversmi, bet otrais – daudzi iet parakstīties tikai parakstīšanās pēc, nemaz nezinot kāpēc, ko tas īsti nozīmē un kas notiks tālāk.

Pirmo argumentu pats netaisos atspēkot, jo to lieliski jau izdarīja Aivars Ozoliņš: pašlaik valdošās koalīcijas politiķu izpratnē haoss būtu nepieciešamība rēķināties ar vēlētāju gribu arī starp Saeimas vēlēšanām, nevis, kā tas ir pašlaik, darboties kā dažu nevēlētu kungu lēmumu apstiprināšanas mašīnai, kas turklāt velk valsti atpakaļ Krievijas virzienā.

Zināmā veidā, otrais arguments ir patiess un tāpēc neatspēkojams. Es esmu sastapies ar cilvēkiem, kuri tieši tā arī pasaka – iet parakstīties, jo it kā vajag, it kā kāds pateica, it kā balsojums pret valdību, bet, kuri dziļāk iedziļinājušies jautājumā nav. Tomēr, tie cilvēki, kuri izmanto šo kā argumentu neparakstīties, aizmirst vienu ļoti būtisku lietu – no tiem cilvēkiem, kuri parakstījušies neiedziļinoties, vismaz daļa pēc tam sīkāk iepazīsies ar aktuālo jautājumu. Vismaz daļa sāks aktīvāk sekot līdzi politikai un sāks rūpēties par rezultātiem, kuri izriet no viņu parakstiem.

Aktīva pilsoniskā sabiedrība, kura interesējas par politiku, ir vislabākais valdošās elites visatļautības apkarošanas veids. Katrā cilvēkā, kurā izveidojas atbildības sajūta iepretī notikumiem valstī, ir spēks. Katrā cilvēkā, kurš saprot, ka ir iespēja lietas mainīt uz labo pusi, kurš neļauj sev ieslīgt politiskā apātijā, ir spēks. Tādā ziņā parakstu vākšana ir lielisks pilsoniskās apziņas pacelšanas veids. Tas liek cilvēkiem apdomāties, tas viennozīmīgi radīs jaunus spēcīgus cilvēkus, kuri turpmāk aktīvāk iesaistīties savas valsts celšanā. Tāpēc arī otrais manā rakstā minētais arguments nav motivēts – atskaitot, ja cilvēks uzskata, ka aktīvi pilsoņi kaitē valstij.

Šī raksta izgatavošanas laikā man iešāvās prātā bijušās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas uzruna 2001.g. Dziesmu svētkos. Varbūt atceraties? Tā bija tā reize, kad viņa mēģināja piedabūt koncerta apmeklētājus skandināt vārdus "mēs esam stipri, mēs esam skaisti". Tobrīd man tāds paņēmiens šķita stulbs, pat robežodamies ar sektantismu.

Tagad es saprotu, ka tie vārdi bija patiesi, tikai laiks nebija īstais. Es domāju, ka arī mūsu bijušā prezidente pasmaida lasot parakstu vākšanas rezultātus, jo caur tiem tauta vistiešākajā veidā ir atkārtojusi viņas tā vakara vārdus: "Mēs esam stipri! Mēs esam diženi! Mēs esam raženi! Mēs esam skaisti! Mēs zinām, ko mēs gribam! Un ko mēs gribam, to mēs varam! Ko mēs varam, to mēs darām!"