Kultūras ministre Helēna Demakova pievienojās Pētera Stranča atbalstītājiem — kā tādu rīcību traktēt, ņemot vērā, ka šis paziņojums liek apšaubīt ministres uzticību tiesu sistēmai un noteikti lēks tautai acīs?

(Mans raksts, pārbublicēts no diena.lv).

Par lietas priekšvēsturi daudz nestāstīšu. Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta vadītāju Pēteri Stranci aizturēja par iesaistīšanos kukuļošanas lietā, viņam kā drošības līdzekli piemēroja apcietinājumu un 380 personas parakstīja aicinājumu drošības līdzekli mainīt. Šodien, 9.aprīlī, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) noraidīja Stranča aizstāvju galvojumu; Rīgas apgabaltiesa nolēma Stranci paturēt apcietinājumā.

Būtiskākais šajā sakarā tomēr nav paša lieta, bet kultūras ministres Helēnas Demakovas šīs dienas paziņojums — viņa pievienojas Stranča aizstāvjiem. Tāds paziņojums izraisa virkni jautājumu. Vai tiešām ministram vajag iejaukties tiesas sistēmas darbībā? Vai spiedienu uzlikšana uz tiesas ir ministram cienīga rīcība? Kāpēc tāda neuzticība pret tiesas sistēmu?

Un kādas personīgas intereses slēpjas aiz Demakovas paziņojuma? Uz šo jautājumu mēs atbildi diez vai izdibināsim, bet skaidrs ir, ka viņa nenāktu klajā ar šādu paziņojumu, ja tur nebūtu kāds suns (trusis?) aprakts. Lasot pirmos komentārus pēc atbalsta izteikšanas, jāsaka, ka pārliecinošs vairākums ir negatīvi. Tautai apnikusi korupcija un varas konsolidācija atsevišķu cilvēku vai interešu rokās. Par to liecināja pagājušā gada lietussargu revolūcija un par ko atgādina valdošās koalīcijas partiju zemie reitingi.

Tātad — atbalsts neapšaubāmi kaitēs Demakovas tēlam vēlētāju acīs. Manuprāt, viņas rīcībai var būt vairāk iemesli, kuri viens otru neizslēdz:
1. Viņai ir kaut kādas personīgās vai ekonomiskās intereses, kuras ir svarīgākas par Demakovas publisko tēlu;
2. Viņai tauta un tās uzskati šķiet pilnīgi vienaldzīgi;
3. Viņa nespēj pieņemt valsts varas dalīšanu un negrib akceptēt tiesu neatkarību — kas dziļākajā būtībā nozīmētu, ka Demakova noraida demokrātiskos pamatprincipus.

Visi šie iemesli ir iespējami. Ņemot vērā valdošās koalīcijas līdzšinējo rīcību — vai tiešām kāds domājošs pilsonis būtu pārsteigs, ja pirmais variants izrādītos korekts? Ņemot vērā valdošās koalīcijas līdzšinējo attieksmi — vai tiešām kāds domājošs pilsonis būtu pārsteigs, ja otrais variants atbilstu patiesībai? Ņemot vērā valdošās koalīcijas līdzšinējo darbību — vai tiešām kāds domājošs pilsonis būtu pārsteigs, ja trešais variants būs tas īstais?

Tīri personīgi runājot, es nebūtu pārsteigs, ja visi augšminētie varianti būtu patiesi. Aiz esošās valdošās koalīcijas stāv pelēkie kardināli, kuru personīgās un ekonomiskās intereses pilnīgi noteikti tiek bīdītas. Saprotams, arī bīdītāji savu daļu saņem. Valdošā koalīcija daudzkārt ir izrādījusi, ja ne klaji nicinošu un nievājošu, tad vismaz pamācošu un vienaldzīgu, attieksmi pret tautu. Un, runājot par varas dalīšanu un nevēlēšanos akceptēt neatkarīgas institūcijas, atcerēsimies lietussargu revolūciju un visus sekojošos mēģinājumus ierobežot KNAB neatkarību.

Īstenībā šo rakstu būtu vērts nobeigt ar pateicību (rakstveida, ne aplokšņveida), jo Helēna Demakova ar savu rīcību kārtējo reizi ir parādījusi valdošās koalīcijas īsto seju. Helēna Demakova kārtējo reizi ir pierādījusi pārmaiņu nepieciešamību. Helēna Demakova ir labs piemērs valdošās koalīcijas savtībai un vienaldzībai iepretī visu, kas nesaskan ar viņu pašu interesēm. Un par to viņai paldies, jo kopš Aigara Kalvīša demisijas nav tik bieži, kā iepriekš, gadījies tik atklāti šo visu aplūkot.

Tagad, jāsaka diemžēl, atkal ierastā kārtība atgriezusies.