Senos laikos kādā citā dimensijā reiz bija tāda maza Brīnumvalstība. Tā atradās mazliet nomaļus, vismaz salīdzinot ar citām mazliet centrālākām valstībām, bet tomēr jāsaka, ka salīdzinot ar citām mazliet ne tik centrālām valstīm, Brīnumvalstība bija pašā notikumu centrā.

(Šī pasaka uzrakstīta 2007. gada 11. aprīli. Nejauši nupat atradu datorā...) 

 

Brīnumvalstība bija apdzīvota. Tā nebija tukšs un kails tuksnesis, tā arī nebija neizteiksmīga tundra. Ja tā godīgi jāsaka, tā bija salīdzinoši – ar mūsdienu līmeni - attīstīta valstībiņa. Tās iedzīvotāji bija ne pārāk daudzi, bet dažādi. Galvenokārt, tos sadalīja Austrumniekos un Lietumniekos. Valsti vadīja it kā Lietumnieki, bet Austrumnieku ietekme arī bija ievērojama. Austrumnieku etniskā izcelsme bija Raujcikvarīja, un Raujcikvarījas politiskās struktūras visādos veidos mēģināja ietekmēt Lietumnieku valdību.

 

Bet neskatoties uz iedzīvotāju atšķirībām, pārsvarā Lietumnieki ar Austrumniekiem labi satika un dzīvoja mierā. Viņi savstarpēji īpaši nestrīdējās, jo, būdami pārsvarā godīgi cilvēki, viņi tikai vēlējās dzīvot mierā un saticībā, vēlējās strādāt un dzīvot, uzdzīvot un līgot, ne strīdēties un kauties. Strīdi parasti risinājās starp Brīnumvalstības lietumnieku valdību un Raujcikvarījas valdību. Dažreiz strīdos arī iesaistījās kāda cita valsts vai organizācija, piemērām, Esčakarējutevija vai Natorīma.

 

Par šiem strīdiem tomēr daudz nebija jāuztraucas, jo tie tika risināti ar retoriku kā galveno ieroci. Kamēr valdības un valsts vīri strīdējās, iedzīvotāji turpināja dzīvot kā viņi uzskatīja par labu, un daudz par Raujcikvarījas klaigāšanu vai Brīnumvalstības taisnošanos nelikās ne ziņas.

 

Laiki visur mainās, un tā arī tie mainījās Brīnumvalstībā. Valstībiņu vadīja jau vairākus gadus tāds Kaltētais, kurš izskata ziņā visvairāk līdzinājās bifelim. Valsts galva bija Varrušķīte, kura mierīgi runāja ar tautu un pārsvarā laiku kavēja citās valstīs, tiekoties ar daždažādiem citu valstu vadītājiem. Vienu attālu Brīnumvalstībiņas stūrīti – Venēriju – vadīja tāds Lempjuberģis.

 

Un tā arī sākās Brīnumvalstībā problēmas pieaugt. Par Lempjuberģi jau senus gadus tautās runāja, ka viņš esot korumpēts. Ka viņš esot gan ņēmis, gan devis, daždažādiem cilvēkiem daždažādus kukuļus. Tomēr, tauta par to īpaši nelikās ne ziņas, jo Brīnumvalstības ekonomika šajos laikos vel arvien lielā mērā balstījās uz Piserisijas okupācijas gados ieviesto ekonomisko sistēmu – t.s. atlocīšanas sistēmu.

 

Atlocīšanas sistēmas pamatos bija valsts apkrāpšana. Šai sistēmai pielāgojās vairums Brīnumvalstības iedzīvotāju, gan Lietumnieki, gan Austrumnieki. Sistēma nozīmēja, ka darba devējs strādniekam maksāja – uz papīra – minimālo algu, bet reizi mēnesī atlocīja piedurknes strādnieku priekšā. No piedurknēm izkrita naudas zīmītes, kurus strādnieks tad tā arī gluži nejauši atrada, stāvēdams savā priekšnieka birojā. Strādnieks bija priecīgs par gaidīti negaidīto atradumu, un priekšnieks bija priecīgs, jo par strādnieku bija jāmaksā daudz mazāk nodokļu.

 

Atlocīšanas sistēma arī darbojās valsts sektorā. Ja bija nepieciešams kāds pakalpojums – piemērām, atļauju izbūvēt bēniņus; atļauju piesavināties cita mantu; nu, vienkārši, atļauju izdarīt jebko, ko citādāk izdarīt būtu grūti – tad parasti persona, kura vēlējās pakalpojumu gāja pie attiecīgā ierēdņa. Pa priekšu izrunāja lietas, tad pieprasītājam radās pēkšņa un neapturama vēlme atlocīt piedurknes. No piedurknēm kā balts sniedziņš bira naudas zīmes, ko ierēdnis nejauši, varbūt iedams padzert kafiju, atrada uz grīdas zem galda.

 

Pat daži labi valsts kalpi – t.s. Saeimotāji – darbojās līdzīgā veidā, kad kādam vajadzēja kādu likumu grozīt, vai ar valsti noslēgt kādu izdevīgu darījumu. Piedurkņu atlocīšana nebija neparasta parādība arī tiesu zālēs, ja, piemērām, tika apsūdzēts kāds turīgāka un cienīgāka kunga dēls, tad bieži vien kāds (visticamāk maza auguma cilvēks) tā nejauši ielīda zem tiesneša katedras, atlocīja piedurknes – un redz! – pēkšņi tiesnesis atrada galda apakšā naudas zīmītes, un vairs tā prāva nelikās tik svarīga.

 

Tā kā visa sistēma šāda bija, un visi par to zināja, tad arī neviens neuztraucās par to, ka Lempjuberģis savā attālajā Venērijā rīkojās tieši tāpat , kā visi pārējie. Taisnīguma pēc jāpiemin, ka Lempjuberģa piedurknes bija daudz plašākas, nekā parasta iedzīvotāja, un no tām arī bira daudz vairāk naudiņas, bet princips bija tāds pats, kā jebkurā darījumā. Ja kādam ko no Lempjuberģa vajadzēja, tad Lempjuberģis pēkšņi – pēc piedurkņu atlocīšanas – atrada naudiņu zem galdiņa, a ja Lempjuberģim no kāda kaut ko vajadzēja – tas cilvēks, pēc piedurkņu atlocīšanas, laimīgā kārtā atrada naudiņu.

 

Bet, kā jau minēts, šie bija maiņu laiki Brīnumvalstībā. Valstībiņa jau vairākus gadus bija organizācijas Esčakarējutevijas dalībvalsts, un par Brīnumvalstības unikālo ekonomisko sistēmu sāka interesēties dažādi cilvēki no Esčakarējutevijas. Tā kā Brīnumvalstības ekonomika arvien ciešāk piesaistījās Esčakarējutevijas, tad arī par valstībiņu sāka interesēties dažādi starptautiski ekonomi. Tie brīdināja par ekonomisku pārkarsumu, norādīja uz atlocīšanas sistēmu, un pieprasīja, ka Brīnumvalstība pielāgojās pārējiem.

 

Iedzīvotāji arī par šo daudz nedomāja, jo viņi bija aizņemti ar savu dzīvju kārtošanu – ar kredītu ņemšanu un nekustāmo īpašumu pirkšanu, ar attiecību un ģimeņu izveidošanu, ar darbu un ar ikdienu, ar uzdzīvi un baudu. Nedz Lietumnieki, nedz Austrumnieki manīja straujās pārmaiņas, pirms liktenīgā stunda sita.

 

Pēkšņi Lempjuberģi savāca un lika tiesas priekšā. Vienlaicīgi, Kaltētais mēģināja grozīt valstībiņas drošības noteikumus, un tādējādi sastrīdējās ar Varrušķīti. Kaltētais arī parakstīja līgumu par valsts teritoriju ar Raujcikvarīju. Runājot par valsts mainīgo ekonomiku, Kaltētais aicināja tautai nedzīvot uz parādiem, neskatoties uz to, ka vienam Brīnumvalstības iedzīvotājam būtu jākrāj nauda visu savu mūžu lai varētu nopirkt dzīvokli – nepaņemot kredītu – valstībiņas galvaspilsētā Rījīgā. No tālām ārvalstīm nāca ziņojumi par gaidāmu ekonomisko krahu, un iedzīvotāji sāka pirkt Eirdirsiņas – Esčakarejutevijas valūtu.

 

Šie visi, praktiski vienlaicīgie, notikumi radīja lielu uztraukumu starp visiem, agrāk tik apātiskiem, Brinumvalstības iedzīvotājiem. Viņi sāka justies nedroši; par sevi, par savu nākotni, par ģimenes nākotni, par valstībiņas nākotni. Alkohola patēriņš strauji pieauga, uz ielām cilvēki runājās nevis par ikdienu, bet par politiku. Pēkšņi cilvēku piedurknes vairs neatlocījās, nauda vairs nebira no zila gaisa, un izmisums sāka izplatīties tautiešu starpā.

 

Kaltētais cīnījās par varu un par savu politisko nākotni. Lempjuberģi tiesāja. Pa starpu Varrušķīte iestājās pret korupciju un atlocīšanas sistēmu. Ekonomika krita, daži pat kļuva bezpajumtnieki, kad vairs nespēja nomaksāt kredītus. Iedzīvotāju interese par politiku pieauga strauji. Tauta saprata, ka arī ja tā bieži vien ir dumja, tā noteikti nav dumjāka par tiem, kuri tautu vada. Tautas pašapziņa cēlās, un tauta sāka meklēt risinājumus problēmām, kuras nesen radušās. Kamēr Kaltētais pieķērās pie varas kā dēle, kamēr Varrušķīte draudēja Saeimotājus atlaist kā savvaļas govis, kamēr Lempjuberģim izmisīgi no piedurknēm bira naudiņa kā no caurumaina miltu maisa, kamēr Esčakarejutevija un Eirdirsiņi paņēma valsts ekonomiku kā miesnieks aklu vistu, tikmēr tauta sāka saprast – viņa taču bija pie visa vainīga!

 

No vainas apziņas radās vel viena, svarīgāka, apziņa – ka viņa pati ir vienīgā, kas var lietas atkal pagriezt uz labo pusi, ka viņa ir vienīgā, kas var ko mainīt. Ne Kaltētais, nedz arī Varrušķīte, nedz kāds Lemperģis vai kāda Esčakarejutevija – nē, tikai viņai pašai ir iespēja ko mainīt.

 

Un viņa sāka domāt. Viņa gāja kopā, viņa tikās lielos ļaužu pūlos pie Brīvdabas pieminekļa un Brīvības muzeja. Viņa diskutēja un prātoja, viņa domāja un viņa sprieda.

 

Un beidzot pienāca tas laiks. Vairrušķīte pasūtīja savvaļā Saeimotājus; Kaltētais, kad saprata, ka varas cīņu zaudējis, aizmuka uz Raujcikvāriju, kur viņam piedāvāja vietu kādā naftas uzņēmuma valdē; Lempjuberģim piedurknes atlocījās un atlocījās līdz vairs nebija ko atlocīt, un kad viss saturs bija izbiris viņu iemeta cietumā; Esčakarējutevija vēroja un vārīja, bet tās birokrātiskās dzirnas mala pārāk lēni un neizveicīgi, lai tā varētu īstenot Eirdirsiņu instalāciju varas kambaros.

 

Tauta izdomāja visu sākt no gala. Viņa saprata, ka nevar turpināt, kā līdz šim tas ir darīts. Viņa nolēma, ka jāceļ Brīnumvalstība no jauna, no pašiem pamatiem, un, ka šiem jaunajiem pamatiem jābūt stingri iezemētiem iecietības, saprašanas un sadarbības vērtību zemītē. Viņa saprata, ka līdz šim gājusi nevis kopā, bet sašķelta; ka tieši tāda rīcība viņu, un visu Brīnumvalstību, novedusi līdz iznīcināšanas pašam slieksnim; ka naudas vara un apātija pret notikumiem liegusi viņai skaidri saredzēt notikumus; ka viņa kā apžilbināta rāvusies un plēsusies un tiekusies pēc naudas un varas, nevis pēc sevis īstenošanas un apgaismotības.

 

Kad juku laiki bija garām, un tautas lēmumi bija īstenoti, jaunievēlētie Saiemotāji svinīgi solīja: “Es, uzņemoties Saeimotāja amata pienākumus, Brīnumvalstības tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Brīnumvalstībai, stiprināt tās suverenitāti un Lietumnieku valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Brīnumvalstību kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Brīnumvalstības Satversmi un likumus.”