Profesionāls blogeris visticamāk dzīvo no bloga ienākumiem. Lai šo paveiktu, blogam parasti ir jābūt ļoti apmeklētam – jo vairāk lasītāju, jo lielāki ienākumi. Cits variants būtu, ka kāds laikraksts maksātu par bloga rakstīšanu. Ņemsim Zviedriju kā piemēru – viens no vislasītākajiem blogiem ir kādas 17 gadus vecas meitenes blogs, kurā viņa raksta pārsvarā par modi. Viņa ir izveidojusi uzņēmumu, kas administrē reklāmu pārdošanu un produktu novietošanu, kā arī gādā par grāmatvedību un tamlīdzīgām lietām.

Cits piemērs ir zviedru humorists Alekss Šūlmans, kuru lielākais laikraksts – vakara avīze Aftonbladet – par krietnu naudu pārpirka no viņa toreizējās darba vietas. Cik no dažādiem interneta avotiem varēja izsijāt, laikraksts viņam maksāja mēneša algu 10 000 LVL apmērā. Viņa darba pienākumi? Uzturēt blogu un reizi nedēļā uzrakstīt sleju.

Saprotams, Latvijā tas pagaidāmi nav aktuāli – es nedomāju, ka par kādu blogu kāds maksātu kaut vai uz pusi tik lielu algu, bet šie divi piemēri, kurus es sīkāk apskatīšu, tomēr norāda uz iespējām no blogiem pelnīt – un pelnīt daudz!

Pirmajā gadījumā, ienākumus sastāda blogā izvietotas reklāmas, kā arī product placement – uzņēmumi tai meitenei samaksā naudu, aizsūta meitenei kosmētikas produktus vai kādu apģērbu, un viņa par to pozitīvi izteiksies. Uzņēmumi ļoti labi apzinās, ka caur viņas blogu pastāv lieliska iespēja sasniegt to tiešās mērķauditorijas - tāpēc viņi labprātīgi maksā.

Otrajā gadījumā A. Šūlmans bija interneta laikraksta Stureplan redaktors. Laikraksts ziņoja par uzdzīvi Stokholmas naktsklubu rajonā Stureplan un par ap to saistītām lietām (kinofilmu pirmizrādēm, slavenībām, glaunām mašīnām u.t.t.) – īsāk sakot, tas bija līdzīgs žurnālam Klubs, tikai bez puskailām meitenēm. Populārākā sadaļa bija tieši A. Šūlmaņa blogs, kas kādu laiku pat bija Zviedrijas lasītākais.

Bloga popularitāte galvenokārt balstījās uz A. Šūlmana ironisko stilu – viņš mācēja ļoti trāpīgā un asā veidā zākāt un izsmiet cilvēkus. Slavenības, pseidoslavenības, vispārēji idioti, ar ko viņš sastapās uz ielas, naktsdzīves „profili”, masu mēdiju pārstāvji – visas šīs kategorijas viņš ik dienu ņēma priekšā. Tā kā uzbraucieni, lai cik smieklīgi viņi nebūtu, dažreiz pat robežojās ar goda un cieņas laupīšanu, viņa blogs guva ievērību arī citos masu mēdijus. Publiskajā telpā sākās diskusijas par blogošanas ētiku. A. Šūlmaņa blogs kļuva par fenomenu, par cirku.

Laikraksts Aftonbladet saprata, ka tam blogam ir milzīgs potenciāls un uzskatīja, ka par 100 000 apmeklētājiem dienā ir vērts maksāt milzīgu naudu. Vai tas arī beigu beigās atmaksājās, vai nē, to mēs nekad neuzzināsim – bet fakts paliek, ka viena vakara avīze atalgoja personu, kuras reālais darba uzdevums bija rakstīt blogu.

Bet ko šie divi piemēri rāda par blogotāju neatkarību? Pirmajā gadījumā es uzskatu, ka tas vairs nav vērtējams par blogu, bet drīzāk par komerciālu mājas lapu. Par neatkarību, par personiskiem viedokļiem, vairs nevar runāt – meitene rakstīs par tiem uzņēmumiem, kas viņai maksās, viņa valkās tās drēbes, par kuru valkāšanu viņa saņems naudu un viss. Tas ir tīrs bizness.

Otrajā gadījumā, A. Šūlmans turpināja rakstīt savā ironiski apvainojošā stilā. Viņš sāka ņemt priekšā paša laikraksta žurnālistus, redaktorus un īpašniekus. Ne reizi vien viņu draudēja atlaist (pēc viņa paša vārdiem). Vai tas bija tikai triks, lai uzturētu interesi par blogu un viņa paša dzīvi, vai tā bija realitāte, nu, to mēs arī neuzzināsim, bet laikraksts regulāri cenzēja viņa ierakstus. Beigu beigās, pēc ilgas baumošanas, viņš beidza blogot priekš Aftonbladet.

Kā tad vērtēt šo gadījumu? Manuprāt – arī kā komerciālu pasākumu. Uzbūvējot savu bloga tēlu, viņš vienlaikus pārdevās. Viņš vairs nevarēja rakstīt brīvi, viņam tika uzdotas instrukcijas, viņu mēģināja pārvaldīt, kontrolēt. Zināmā mērā, tas jau notika arī laikrakstā Stureplan, bet, kad viņš kļuva par īstu blogera superzvaigzni, A. Šūlmans zaudēja savu neatkarību.

Šie ir tikai divi piemēri. Zviedrijā netrūkst profesionālu blogeru, un man domāt, ka ASV ir vēl jo vairāk „profju”. Bet ko tad šie piemēri mums pavēsta? Korelāciju starp lasītāju skaitu, ienākumiem un zaudētu brīvību. Jo vairāk cilvēki tevi lasa, jo vairāk tev jāpiestrādā pie sava bloga. Jo vairāk tu piestrādāsi pie sava bloga, jo vairāk tev būs nepieciešams no tā gūt ienākumus. Jo vairāk ienākumus tu gūsi, jo atkarīgāks tu kļūsi.

Padomājiet paši – ja tu pelni lielu naudu no reklāmām, vai, ja kāds tev maksā par bloga rakstīšanu, tad tu kļūsti atkarīgs. Tu kļūsti atkarīgs no uzņēmumiem, kuri pērk reklāmas vietu tavā blogā. Tas, saprotams, ierobežo tavu izteikšanās brīvību. Pēkšņi tu vairs neesi brīvs rakstīt par X vai Y, jo tās lietas sponsoriem nepatiks. Un vai tad tu tiešām nozāģēsi koka zaru, uz kuru pats sēdi? Protams, ka nē.

Tāpēc es uzskatu profesionālus blogus par tīriem komercpasākumiem. Izvērtējot to saturu, vienmēr ir jāpiedomā par aizmuguri. Atšķirībā no nekomerciāliem blogiem, nevar pieņemt, ka tās domas ir autora īstās domas, jo attiecīgais bloga ieraksts tikpat labi var būt kādas firmas vai interešu grupas pasūtījums. Lasot laikrakstu ievadrakstus ir svarīgi paturēt prātā konkrētā laikraksta politisko novirzi – tāpat lasot komerciālus blogus jāpatur prātā konkrētās personas monetārās intereses. Tātad – profesionāls blogotājs vispirms skatīsies uz komerciālām interesēm, kāpēc viņš nav neatkarīgs.

Bet kā tad ir ar personām, kuras gūst papildus ienākumus no blogošanas? Šajos gadījumos ir jāskatās uz ienākumu gūšanas metodiku. Ja kāds, piemēram, izmanto Google AdSense un saņem naudu no lasītāju labās gribas (sludinājumu klikšķināšanas), es nesaredzu nekādas problēmas – jo autors joprojām var rakstīt par jebko, kas viņam ienāk prātā. Toties, ja ienākumi tiek gūti caur product placement vai caur pastāvīgi apmaksātām reklāmām, ir pamats šaubīties.

Ja šo problemātiku ieliek plašākā kontekstā, tad izriet, ka blogus ir grūti pielīdzināt masu mēdijiem, kā daži pētnieki un teorētiķi to mēģina darīt. Ne tikai tāpēc, ka blogi parasti satur autora subjektīvos viedokļus, bet tieši dēļ peļņas faktoriem. Arī gadījumos, kad autors šķietami raksta par aktuāliem notikumiem, vai kaut vai recenzē restorānus, vienmēr pastāv šaubas par viņa neitralitāti un subjektivitāti. It īpaši gadījumos, kad blogs tiešām ir pietiekami lasīts, lai tā ieraksti gūtu jebkādu plašāku rezonansi.

Es nesaku, ka žurnālisti ir kaut kādas svētās govis, kas vienmēr seko subjektivitātes principiem, bet vienlaikus es nedomāju, ka blogus var salīdzināt ar masu mēdijiem. Blogi ir, un paliks, blogi – informācijas avots, kas bieži vien uztvers jaunākos notikumus pat ātrāk nekā „parastie” mēdiji, bet, informācijas avots, ko vajag vērtēt tikai un vienīgi kā blogu. Saprotams, mūsdienu digitalizētā pasaulē mijiedarbības starp blogiem, mēdijiem un patērētājiem kļūs arvien manāmākas, spēcīgākas un ietekmīgākas, un attīstību būs interesanti sekot, bet, es joprojām domāju, ka blogi kā blogi mēdijiem pielīdzināmi ilgu laiku nebūs. Ja nu vienīgais blogs attīstās par politisku portālu – bet tad mēs atgriežamies pie tā paša komerciālā faktora, par kuru runāju savos sniegtajos piemēros.